Aklā veiksme un jauni apavi

[agnellaoral]

Strādāju par noliktavas pārzini Mazpisānos. Smieklīgi, vai ne? Pilsēta ar tādu nosaukumu, bet nekas smieklīgs tur nenotiek. Tikai kastes, palešu pacēlāji un garlaicība. Katru rītu es ieeju lielajā pelēkajā ēkā, ieslēdzu gaismu un skaitos. Cik kārbu ar zirņiem, cik maisu ar cukuru. Dienas rit viena pēc otras, un vienīgais, kas mainās, ir datums uz manas rēķinu mapes. Man ir četrdesmit divi gadi, esmu šķīries, bērni dzīvo pie bijušās sievas Liepājā, un mēs redzamies katru otro nedēļas nogali. Tā ir mana dzīve. Pelēka kā noliktavas sienas.

Vienā otrdienā pēc darba es iegāju veikalā nopirkt alu. Stāvot rindā, pamanīju, ka manām kedām cauri zole. Tieši cauri – varu iebāzt pirkstu iekšā. Atcerējos, ka šīs kedas nopirku pirms trīs gadiem. Laiks mainīt. Paskatījos uz cenu zīmi – normālas kedas maksā piecdesmit, sešdesmit eiro. Man kabatā pēc visiem rēķiniem un bērnu naudām paliek kādi simts mēnesī brīvai tērēšanai. Varētu nopirkt, protams. Bet kaut kas manī teica – varbūt ir veids, kā to izdarīt ātrāk? Nevis taupīt mēnesi, bet uzreiz.

Mājās es atvēru datoru. Cerības nebija lielas. Esmu redzējis reklāmas, bet vienmēr tām pasmējos. Kāda jēga? Bet toreiz, kad ierakstīju meklētājā “vavada kazino”, es jutu, ka daru kaut ko aizliegtu. Sīkā adrenalīna strūkla. Pirmā lapa, ko atvēru, izskatījās pieklājīga – nevis kā tie lētie spīguļi, bet mierīga dizainā. Es izlasīju dažas atsauksmes. Protams, tikai pozitīvās. Negatīvās izlaidu garām, jo tā man iet labāk – skatīties tikai labo. Reģistrējos, ievadīju datus. Iemaksāju četrdesmit eiro – tieši tik, cik maksā pusotra pārtikas preču nedēļa.

Sākumā neko nesapratu. Visi tie simboli, griezieni, bonusi. Izjutos kā vectēvs, kurš pirmo reizi redz viedtālruni. Bet pēc pāris mēģinājumiem sāku uztvert loģiku. Nav nekādas loģikas. Tīra nejaušība. Bet tieši tas man patika – nav jādomā. Dienā es izdomāju tik daudz lietu (kur likt kastes, kā plānot inventarizāciju), ka vakarā prāts grib tikai vienu – izslēgties. Un šīs spēles man palīdzēja.

Pirmajā vakarā es zaudēju desmit eiro. Nekāda katastrofa. Otro dienu vakarā atkal ieliku desmit, bet zaudēju. Trešajā dienā es jau gribēju pārtraukt. Bet tomēr ieliku pēdējos desmit, ko biju plānojis. Un tad kaut kas notika. Es izvēlējos pavisam vienkāršu spēli – tādu ar augļiem un zvaigznēm. Spiedu uz lielās pogas bez jebkādas sistēmas. Pēkšņi ekrānā sāka mirdzēt gaismas, un skaitītājs auga. Desmit kļuva piecdesmit. Piecdesmit – simts. Simts – divi simti piecdesmit.

Es sastingstu. Nevarēju pakustināt roku. Vai tiešām? Divi simti piecdesmit eiro no desmit? Es atvēru logu, lai izņemtu naudu, bet tad pamanīju, ka vavada kazino piedāvā vēl vienu iespēju – dubultot vai zaudēt. Muļķība, es nodomāju. Bet kaut kāda neprātīga sajūta teica – mēģini. Es nospiedu "dubultot". Un zaudēju. Visu. Divi simti piecdesmit pazuda piecu sekunžu laikā. Es aiztaisīju datoru un devos gulēt ar rūgtumu kaklā.

Nākamajā rītā es pamodos ar skaidru galvu. Nopirku jaunu kafijas automātu darbam – par savu naudu, nevis laimestu. Un tad apsēdos un padomāju par to, kas notika. Es nezaudēju tikai naudu. Es zaudēju iespēju, jo biju mantkārīgs. Vienkārši. Apzinājos to. Un tas bija mācība, par kuru es samaksāju četrdesmit eiro (jo iepriekšējos zaudējumus neskaitot). Lēta mācība, salīdzinot ar to, ko maksā citi.

Nedēļu vēlāk es atvēru vavada kazino atkal. Bet šoreiz stingra noteikuma – tikai spēlēt, kamēr izklaidējos. Tiklīdz jūtu adrenarīnu, apstājos. Es ieliku desmit eiro. Uzvarēju trīsdesmit. Izņēmu divdesmit, atstāju desmit spēlei. Pēc stundas man bija nulle. Bet man tas bija labi. Jo es biju izpildījis noteikumu – izņēmu uzvaru ārā.

Ar tiem divdesmit eiro es nopirku jaunas kedas. Nebija tās pašas piecdesmit eiro vērtās, bet bija atlaide – divdesmit pieci eiro. Es pieliku klāt piecus no kabatas. Jaunās kedas ir pelēkas ar oranžu svītru. Foršas. Katru reizi, kad tās uzvelku, es atceros šo stāstu. Atceros to momentu, kad dubultoju un zaudēju. Un smejos. Es smejos par sevi. Jo tā ir taisnība – azarts ir kā alus. Viena glāze ir labi, bet vesela pudele tevi nogāž. Galvenais ir atcerēties, kad apstāties.

Kopš tā laika es neesmu laimējis lielas summas. Dažreiz desmit, dažreiz divdesmit. Bet es arī neesmu zaudējis vairāk par to, ko biju gatavs atstāt. Vavada kazino man ir kļuvis par tādu kā vakara hobiju. Tāpat kā kāds skatās seriālus, es pagriežu sviru. Zinu, ka daudi saka – tas ir slikti. Bet nu, cigaretes arī ir sliktas, bet puse Latvijas smēķē. Es labāk pagriezīšu, nevis kaitēšu plaušām. Un tās kedas? Tās joprojām ir kājas. Un tās ir manas uzvaras simbols. Neliels, bet īsts.